Par baltā cilvēka demogrāfisko pašnāvību
Šī ir viena no manām pēdējām uzrunām. Jautāsi kāpēc viena no? Tāpēc, ka nekad nesaki nekad un es nespēju paredzēt nākotni, bet šī brīža skatījums man ir tāds, ka, laikam jau nekad.
Manis teiktais, rakstītais, filmētais un pat muzicētais ir publicēts gan grāmatās, gan audio versijās, gan video, gan filmās, un vairums no minētā ir jūtūbē. Tā ir manas daiļrades bibliotēka.
Esmu uzrakstījis piecas grāmatas, no kurām trīs ir publicētas, bet divas nav. Pēdējo divu saturs fragmentāri ir publicēts, bet grāmatas formātā nav un nezinu, vai jums tās vajag.
Es savu vajadzību jau esmu īstenojis, bet par jūsu vēlmēm man nav ilūziju, tāpēc arī saku – nezinu, vai jums vajag. Bet arī tad, ja jums vajadzētu es tās nespēju izdot, jo man tam nav naudas.
Esmu pateicis gandrīz visu, ko spēju, gandrīz visu, ko esmu sapratis, gandrīz visu, kas man šķiet svarīgs un būtisks. Sāku jau atkārtoties, tāpēc šī ir pēdējā uzruna, vismaz šogad noteikti.
Iedot patiesu brīvību ir grūti, bet iedot šķietamu brīvību var vienmēr. Kaut tas neatbildīs realitātei, bet tomēr šķietamā brīvība var pārtapt patiesā brīvībā, bet fakta konstatācija, ka nav patiesas brīvības un, ka tā nav iespējama, nerada pat šķietamu brīvību. Nerada cerību, rada nomāktību un bezcerību.