Tas bij` tik sen, kad mitu tēva mājās,
Tur tālumā, kur dzimtais mežs un lauks.
Cik jauki tur man bērnu dienās klājās !
Bij` zaļais mežs man mīļāks nekā draugs.
Bet tagad lielas skumjas manā sirdī,
Jo domas man pie tālām druvām trauc.
Un dzimtenē šalc meži vētrās bargās:
Tie mani turp uz tēva mājām sauc.
Tur pavasarī ievas Ventas līčos
Ar saviem ziediem mani rotāja,
Un putnu dziesmas laukos, pļavās, mežos,
Par jaukiem bērna sapņiem stāstīja.